Otrā daļa no LEEVON vadītāja un vecākā trenera Māra Landmaņa rakstu sērijas par tēmu “Vecāku loma jauno futbolistu attīstībā”.

BĒRNA IEVIRZĪŠANA FUTBOLĀ

Vecākiem izvēloties futbolu kā bērna sporta veidu, derētu ņemt vērā, ka bērns trīs vai četru gadu vecumā, nekļūs par nākamo pasaules līmeņa futbola zvaigzni. Kā alternatīvu bumbas dzenāšanai vairākas stundas dienā, vecākiem vajadzētu apzināties, ka bērnam ir jāapgūst cilvēka pamatkustības- lēkšana, līšana, mešana, skriešana u.c., pirms dot sarežģījumu- spēli ar bumbu.

Pareizākais būtu, ja bērna pirmais sporta veids būtu vērsts uz vispusīgu aktivitāšu kopumu, nevis uz sportu, kas iedalās zem konkrēta nosaukuma. “3-5 gadu vecums skaitās agrīnā bērnība, bērnam varētu mācīt kādas sportiskās iemaņas, bet galvenais akcents ir jāliek uz rotaļu elementu. Bērnam ar fiziskām aktivitātēm vajadzētu nodarboties noslēgtā vidē. Viņš var skriet, peldēt, mest kūleņus.” (N.Sakauska)

Bērnam ir jāiemācās klausīties un būt paklausīgam. Lai veiksmīgāk šo varētu veikt, bērnam ir jārada interese par aktivitātēm, lai bērns spētu noturēt uzmanību uz konkrētām darbībām. Veiksmīgākais veids kā to sasniegt ir ar rotaļu palīdzību. Caur rotaļām šajā vecuma posmā, 3.-5. gadi bērniem nepieciešams piedāvāt dažāda veida sportiskas aktivitātes, kuras agrāk bērni veica sētā, pašdarbības ceļā.

“3.-5.gadu vecumā bērnam atnākot uz pirmo nodarbību, pirmajā posmā vairāk ir nespecifiskās darbības, vairāk ir darbības kas nav saistītas ar futbolu un ne vienmēr ir  saistības ar bumbu, tās ir darbības kas ir vērstas uz vispārējo kustību iemaņu attīstību, tās ir darbības kas ir saistītas ar veiklības un koordinācijas vingrinājumiem.” (D.Kazakevičs)

Ja vecāki vēlas, lai viņu bērns nodarbojas ar futbolu, tad ieteicamākais būtu izvēlēties tādu futbola skolu, vai klubu, kurš sākotnēji savā treniņu plānā uzsvaru liek uz fiziski vispusīgu bērnu attīstības programmu, nevis futbola specializāciju.

Agrīnā futbola specializācija

Bērnam sasniedzot konkrētu vecumu, kad viņš sāk staigāt, skriet, kļūst aktīvs, vecāki sāk lemt par turpmākajiem soļiem bērna attīstībai. Vecāki redz, ka bērnam ir kāds talants, kas būtu piemērots kādam konkrētam sporta veidam. Vecāki šo bērnu 3.-5. gadu vecumā aizved uz treniņiem un tad sākas bērna pirmie soļi sportā, mūsu gadījumā futbolā.

Visu nepieciešamo viena sporta veida treniņi nespēj veikt un dot. Nedrīkst būt situācija, kad bērnam atnākot uz nodarbību uzreiz tiek mācīti kādi specifiski elementi. Agrīnā vecumā bērnam nodarbībās ir jāizmēģina visas pamatkustības. Kad bērns tās būs apguvis un kļuvis koordinēts, tad varam pievienot kādus specifiskus uzdevumus.

„6 un 7 gadu vecumā 60% darbības tiek veiktas rotaļu veidā, dažādiem kustību elementiem, turpinot attīstīt daudzveidīgas kustību iemaņas. Otrajā blokā, kur 40% no tā var sastāvēt no specifiskām futbola darbībām, bet atkal tās ir tās pašas rotaļas, kurās mēs ieliekam bumbas vadīšanas elementu sākotnējo ar rokām un tad lēnām pārejot uz kājām.” (D.Kazakevičš)

Vislabākajā gadījumā vecākiem vajadzētu atrast kādu organizāciju, kas piedāvā daudzpusīgu fizisko attīstību, vai arī saplānot treniņu grafikus pa vairākām organizācijām pašiem, kurās bērns varētu vingrot, peldēt, kā arī skriet un lekt. Brīdī, kad bērns būs paaudzies, un līdz tam brīdim darījis visu iepriekš minēto, viņš būs daudz spēcīgāks fiziski un koordinētāks par tiem, kas no pirmās dienas būs nodarbojušies tikai ar konkrētu sporta veidu.

“Vecumā no 6-9 gadiem, kad ir bērnības periods, var jau sākt apgūt iemaņas, kas ir saistītas ar konkrētiem sporta veidiem- vieglatlētika, peldēšana, bumbiņas mešana, bet šajā vecumā bērns vēl nav gatavs sarežģītiem sporta veidiem kā regbijs, futbols. Līdz ar to nevajadzētu izvirzīt mērķi bērnam konkrēti nodarboties ar futbolu, bet veicināt viņa fizisko attīstību.” (N.Sakauska)

“8 un 9 gadu vecumā specifisko darbību pārsvars, 60 % darbības ar bumbu un 40 % vēljoprojām pamatkustību iemaņu attīstība. Bet tajā pašā laikā tas ir vecums, kad jaunie futbolisti mācās darboties ar bumbu un sāk jau izprast, ka uz laukuma ir partneri kuriem var arī iedot piespēli. Bet tas ir ļoti skaidri jāsaprot, ka spēlētāji šajā vecumā ir egocentriski, viņi ir orientēti uz individuālām darbībām un viņus nemaz nevajag spiest, lai viņi darbotos kādās kopdarbībās un saspēlētos, pat ja jums kā trenerim, vai vecākam liekās, ka tas dos tūlītēju, daudz kvalitatīvāku sportisko rezultātu.”(D.Kazakevičs)

Specifiska futbola specializācija būtu ieteicama bērniem no desmit gadu vecuma un tikai gadījumā, ja viņš pats to vēlas. Laika posmā līdz tam, primārais ir bērnam attīstīties vispusīgi, rotaļāties ar bumbu dažādos veidos.

„Vēlīnā bērnības perionā tas ir 10-12 gadi, var jau sākt lemt kādi sporta veidi bērnam varētu padoties un viņu attiecīgi tad arī trenēt futbolā, regbijā.” (N.Sakauska)

Agrīnā sacensība

Vecākiem šķiet, ka viņa bērns ir spējīgs sacensties un viņam tas ir nepieciešams, jo kādēļ trenēties, ja nav spēles un sacensības. Vecāki vēlas gūt gandarījumu un būt lepni par savu bērnu, čempionu. Bieži vien nepacietīgākie vecāki pāriet uz vietām, kur tiek organizētas agrīnās sacensības, gūst baudījumu no tām, padara to kā pasaules kausa finālturnīru, uzliekot lieku spiedienu uz bērniem.

„Ja mēs runājam par sacensību darbību, tad viennozīmīgi ir skaidrs, ka sacensības ir treniņprocesa sastāvdaļa un tas ir jāuztver nevis kā cīņa par rezultātu par katru cenu, bet kā treniņprocesa sastāvdaļu kurā bērns var pārliecināties par zināmu iemaņu apgūšanu pietiekamā līmenī, lai to izmantotu spēlēs un darbībās ar pretspēlētāju. Tajā pašā laikā jāsaprot, ka mazajā vecumā līdz sešu gadu vecumam sacensības nekādā no formām netiek pielietotas. 6 un 7 gadu vecumā mēs rekomendējam iekšējās sacensības, kur viena kluba ietvaros, vai uzaicinot kādu sadraudzības klubu, tiek aizvadītas draudzības spēles mazos skaitliskos sastāvos. Piemēram 2 pret 2, vai 3 pret 3 tiek izspēlētas festivāla veidīgas spēles bez rezultātiem.” (D.Kazakevičs)

Vecākiem būtu svarīgi atcerēties, lai kļūtu par sportistu ir jāveic ilgtermiņa, plānveidīgs darbs, kas ilgst vairāk kā 10 gadus. Vecākiem ir jāsaprot, ka trenēšanās ir priekš bērna personīgās izaugsmes, nevis sacensības. Un tas, ka viņš šobrīd uzvar, nepadarīs viņu par čempionu pēc gadiem, kad tas tiešām būs nepieciešams. Labāk šo sacensību pārvērst nevis ar citiem, bet gan sevi. Censties, lai bērns šodien trenētos cītīgāk, kā to darīja vakar, censtos uzlabot savu varējumu. Nekādā gadījumā tā nedrīkst būt prasība no vecāku puses, vecākiem ir jāmudina, jāiedrošina, jāiemāca bērnam pašam gribēt būt labākam, kāds viņš bija vakar, vai pirms brīža, sekundi iepriekš.

„Ja pāragri iesaistamies sacensību darbībā, tad visbiežākais galarezultāts ir izteikta negatīva attieksme no bērna puses pret sportu, nevēlēšanās iet uz treniņiem un sacensībām. Var rasties dažāda veida psihosomātiskās saslimšanas, tās būtībā ir reakcijas, ko kāds mums spiež darīt, bet būtībā paši negribam, taču atteikt nespējam. Faktiski no vecāku puses šāda uzspiesta rīcība varētu robežoties ar psiholoģisko vardarbību.” (A.Ābele)

„Jāpievērš uzmanība, lai sacensības un organizēti pasākumi nebūtu pārāk daudz, tas nozīmē, ka bērni netiek trenēti sacensībām, bet gan savai attīstībai.” (N.Sakauska)

Atbalsts pie neveiksmēm

Bērnam sasniedzot deviņu, desmit gadu vecumu treniņu process no rotaļām un vispusīgas attīstības ievirzās konkrētākā specializācijā, sāk parādīties pirmie turnīri un čempionāti, kuros tiek fiksēti rezultāti, līdz ar to viņš tiek salīdzināts ar kādu citu. Šajā posmā vecāku loma ir ļoti svarīga pie pirmajām neveiksmēm un pārdzīvojumiem pildot atbalstošo un iedrošinošo funkciju.

„No 9-12 gadu vecumam tas ir posms kurā caur treniņdarbu realizējam galveno uzdevumu pamattehnikas apguves iemaņas jaunajiem futbolistiem, jo šis ir vecums kad futbolists spēj apgūt pietiekami lielu informācijas apjomu. Šis ir vecums kurā tiek veidota pamatīgāka bāze tehnikas apguvei. 80% no treniņa šajā vecuma posmā tiek veltīta specifiskiem futbola vingrinājumiem.” (D.Kazakevičs)

„Šajā vecumā no 9-12 gadiem tiek organizētas regulārās sacensības, kurā parādās formāts futbola spēlei 6 pret 6 un 8 pret 8. Šajā posmā vēlams vēljoprojām spēlēt bez tādiem izteiktiem sportiskiem mērķiem un tieksmes uz rezultātu. Joprojām galvenais kvalitātes rādītājs šajā vecumā ir tas cik kvalitatīvs ir trenera darbs treniņos, cik daudz bērns ir iemācījies salīdzinājumā ar gadu atpakaļ. Vai bērns progresē, jo ne vienmēr rādītājs tam, ka jūs piecos turnīros uzvariet, liecina par trenera darba kvalitātēm. Šis rezultāts var būt atkarīgs no viena, vai diviem spēcīgiem, vai tehniski spēcīgākiem komandas biedriem” (D.Kazakevičs)

„Vecākiem jāseko sava bērna progresam un pat ja šobrīd jūs esat turnīra tabulas vidussdaļā un neesat izcīnījuši daudz kausus un medaļas, bet jūs redziet, kad jūsu bērns progresē un viņš iemācās arvien vairāk jaunas lietas. Kad viņš tiek audzināts pareizā vidē, tas ir tas, kas ir vajadzīgs šajā vecumā un pārējās lietas kas saistītas ar sportisko rezultātu nāks nedaudz vēlāk.” (D.Kazakevičs)

Nākamā raksta daļa būs nākamnedēļ.

Iesaki arī citiem!