Pirmā daļa no LEEVON vadītāja un vecākā trenera Māra Landmaņa rakstu sērijas par tēmu “Vecāku loma jauno futbolistu attīstībā”.
Darbojoties futbolā, vairāk kā sešpadsmit gadus, sākotnēji kā bērnam, kurš vēlējās kļūt par profesionālu futbolistu un beidzamos septiņus gadus jau kā trenerim, ikdienā ir nācies sastapties ar dažādām situācijām, kurās ir iesaistīti vecāki.
Sākotnēji esot vēl bērnam un neiedziļinoties detaļās, bet vēlāk kļūstot nobriedušākam, sāku atskatīties uz savu esošo pieredzi un redzēto futbola laukumos un ap tiem. Redzētās situācijas bija dažādas, sākot ar brīžiem, kad vecāki skrien visas spēles garumā gar laukuma malu, līdz situācijām, kad ne reizi vecāki neparādījās stadionā, lai atblastītu savu atvasi.
Sākot strādāt par treneri, pirms nepilniem septiņiem gadiem, esot deviņpadsmit gadus vecam jaunietim, pirmo reizi personīgi nācās sastapties ar vecāku ambīcijām, kas skar viņu atvases. Cenšoties izklāstīt savu redzējumu un pieeju, atdūros uzdodot sev pretjautājumu- kurš pieaudzis cilvēks klausīsies deviņpadsmit gadīgā puikā, kas tik tikko ir pabeidzis vidusskolu un stāsta kā būtu jāaudzina bērns? Nostrādājot par treneri jau nedaudz ilgāku laiku un uzkrājot pieredzi, nācās sastapties ar vienu Latvijā izplatītu tendenci- bērnus uz sportu, šajā gadījumā futbolu, ved ar nolūku izaudzināt profesionālu sportistu, pretstati kā tas ir Rietumeiropā, kad vecāki savas atvases uz sportu ved, lai bērni labi pavadītu laiku, būtu veseli, sociāli aktīvi un komunikabli. Treniņu procesu veidojot, balstoties uz savu pieredzi un pielietojot rietumniecisko pieeju, laika gaitā nācās zaudēt vairākus no tā brīža komandas vadošajiem spēlētājiem, tikai viena iemesla dēļ- vecāku ambīcijas pēc tūlītēja rezultāta ņēma virsroku. Vēl nesen nācās sastapties ar situāciju, kad ģimene atvedot savu trīsgadīgo bērnu uz pirmo nodarbību pēc tās pienākot jautāja: „Trener, vai tur kas sanāks? Vai mums tomēr meklēt citu sportu”?
Visa šī pieredzētā dēļ, man radās vairāki jautājumi- kas tad ir labāk? Kas ir tas attīstības ceļš, kurš būtu vēlamais? Vai vecāku loma ir tikai parādīšanās, vai neparādīšanās stadionā? Cik tad liela ir vecāku loma, lai bērns sasniegtu savus mērķus? Cik zinošiem ir jābūt vecākiem, par bērna izvēlēto sporta veidu? Vai vecākiem bērnam ir jāuzspiež sava griba? Vai ģimenei ir jādzenās pēc rezultātiem? Šāda tipa jautājumi laika gaitā ir sakrājušies ļoti daudz, tādēļ, savienojot savu pieredzi un redzējumu ar nozaru profesionāļu ieteikumiem, šī darba laikā centīšos rast pareizo virzienu, kuru būtu vēlams iet, lai katra ģimene sasniegtu savas atvases individuālos mērķus futbolā.
Pašreizējie izlases futbolisti vēl ir no laika, kad bērni savu brīvo laiku pavadīja piemājas pagalmā, spēlējoties no agras bērnības. Šādā veidā viņi pašmācības ceļā apguva pamatkustības un koordināciju. Šobrīd sabiedrība ir mainījusies un tikai retā ģimene savam bērnam ļauj brīvi, bez uzraudzības pavadīt laiku ārpus mājām. Mūsdienu sabiedrībā vecāki ir aizņemti darbos, tādēļ pārsvarā tiem nepietiek laika bērnam, kā arī nav laika ar to spēlēties, izglītot dzīves pirmajos gados. Šobrīd vecāki bērnu pabaro, apģērbj, bet pārējā laikā, kad vecāki atpūšas no darba, bērnam tiek iedota elektroniska ierīce, lai bērns mājās būtu kluss un sēdētu mierīgi un netrokšņotu, bet ir tikai pašsaprotami, ka bērns šādi neattīstīsies pilnvērtīgi, tādēļ apzinīgākajiem vecākiem nākas meklēt alternatīvas atvases izklaidēšanai un audzināšanai. Tā kā vairums vecākiem nepietiek spēka pašiem darboties ar bērnu, tiek meklēti pulciņi un treniņi, kur bērnu vest, lai kāds cits viņus izglītotu. Vecākiem izvēloties sportu, kā bērna attīstības veicinošo faktoru, ir jāsaprot arī sava loma tajā.
Veidojot šo diplomdarbu, izmantoju pirms vairākiem gadiem manis veidotās dokumentālās interviju sērijas, kurās viesojos pie vairākiem savas nozares speciālistiem, kā piemēram, psiholoģijas doktores Agitas Ābeles, Valsts sporta medicīnas centra sporta ārstes Noras Sakauskas, bioloģijas profesores Intas Māras Rubanas, kā arī Latvijas Futbola federācijas sporta direktora Daiņa Kazakeviča. Šiem savas nozares speciālistiem tika uzdoti vairāki no ievadā minētajiem jautājumiem, lai rastu profesionāļu redzējumu un iegūtu atbildes par vispārējo vecāku iesaisti bērna sporta gaitās.
„Vecākiem bērna ikdienā jācenšas iekļaut dažādu uzturu, tā, lai pārtikas produkti būtu no graudu grupas, gan būtu augļi un dārzeņi, lai būtu kas no piena, lai būtu kāda zivs, gaļas gabaliņš, tikai tad būs iespēja sagādāt visu, lai uzturētu veselu ķermeni un neslimotu. Lai nerodas situācija, kad divas vai trīs reizes gadā ir kāda saaukstēšanās slimība dēļ kā ir jāizlaiž treniņi”(I.M.Rubana)
„Bērnam kustību aktivitāte kā attīstošais faktors ir nepieciešams ikvienā brīdī, jau tūlīt no dzimšanas. Nepieciešams kustēties dažādi, daudzveidīgi, kustēties un darboties ar priekšmetiem, tai skaitā ar bumbām, aukliņām un daudz ko citu, bet vienmēr ir jāatcerās, ka mēs iegūstam individuālo pieredzi. Vecākam būtu jābūt tam, kurš atbalsta, seko kā darbojas bērns, pasargā no traumām, tajā pašā laikā ļaut kļūdīties. Kļūdu gadījumā, nedrīkst nosodīt, pārmest, bet nepieciešams atbalstīt un iedrošināt.” (A.Ābele)
„Nodarbojoties ar sportu, bērnam ir jāattīstās gan fiziski, gan psiholoģiski. Ir secināts, ka bērna gatavība sporta nodarbībām ir atkarīga no trīs lietām: kustību iemaņu attīstības process un pakāpe, spēja saprast norādījumus un sabiedriskām iemaņām. Ir secināts, ka līdz sešu gadu vecumam vairums bērnu šīs spējas vēl nav attīstītas. Līdz desmit gadu vecumam būtiskāk būtu iemācīt bērnam pareizas kustību iemaņas, līdz ar to fiziskai slodzei sporta nodarbībās nevajadzētu būt paaugstinātai.” (N.Sakauska.)
Bieži rodas situācija, ka vecāki neieklausās savos bērnos, cenšas īstenot savus neīstenotos sapņus, vai kā citādāk uzspiež savu gribu, piespiežot bērnu nodarboties ar kādu konkrētu sporta veidu, bērnam to nevēloties.
„Ir virkne vecāku, kuri jaunībā ir vēlējušies nodarboties augstā līmenī ar kādu sporta veidu un šo vēlmi cenšas pārnest bērnam. Bet tā būtībā ir pašu vecāku vēlme, nevis bērna vēlme. Bērns ir pilnīgi cita personība un jāapzinās, ka ne vienmēr bērnam patiks tas pats kas vecākiem.” (A.Ābele)
„Ja vecāks prasa tikai rezultātu, nevis spēles baudīšanu, tad protams bērna attieksme būs negatīva” (A.Ābele)
„Ja gribam sporta sasniegumus, tad jautājums, cik daudz no savām finansēm, no sava atbalsta laika mēs esam gatavi ziedot tieši sportam?” (A.Ābele)
Izvēloties par labu sportam, vecākiem ir jāapzinās savu materiālo spēju robežas, vai tie varēs atļauties ekipējumu, inventāru, mēneša maksu par treniņiem, dalību turnīros, nometnēs.
Nereti rodas situācija, kad bērnam padodas kāds konkrēts sporta veids, bet vecāku finansiālā stāvokļa dēļ bērns nevar sasniegt savu pilnvērtīgo potenciālu, kādu tas varētu sasniegt, ja tiktu nodrošināti visi nepieciešamie apstākļi.
Svarīgi vecākiem ir apzināties, ka sports un uzturs iet roku rokā. Bez pilnvērtīga uztura bērns ar sportu veiksmīgi nodarboties nevarēs.
„Bērnam dienā būtu vēlamas 4-5 ēdienreizes. Bērnam nodarbojoties ar sportu ķermenis patērē vēl papildus enerģiju, tāpēc vecākiem būtu jāūzrauga, jānodrošina un vēlāk paši bērni būs to iemācījušies, kad pirms paša treniņa būtu nepieciešams vēl kāds enerģijas papildinājums mazas uzkodas veidā. Uz treniņu nekad nedrīkst iet izsalcis, nepaēdis un uz treniņu nekad nedrīkst iet izslāpis. Līdzīgi arī pēc treniņa. Nebūtu ieteicams lietot saldos gāzētos dzērienus un treknas uzkodas kā šokolādi un smalkmaizītes. Sportistam jāmācās jau no mazotnes ēst to, kas viņam tiešām palīdz trenēties, kas viņam palīdz attīstīt fiziskās īpašības, kas palīdz viņam kļūt par labu sportistu.” (I.M.Rubana)
Ir jāapzinas, ka bērnam bez sporta ir arī ikdienas pienākumi. Tas agrīnā vecumā var būt bērnudārzs, vēlāk skola, kas sevī iekļauj dažādus pulciņus un aktivitātes. Vecākiem būtu vēlams padomāt, vai viss aktivitāšu kopums bērnam nav par daudz.
„Mums ir jāapzinās cik daudz no bērna izaugsmes citām darba jomām mēs esam gatavi ziedot tieši sportam. Laiks ir tik daudz cik viņš ir. Ja piecas stundas dienā ir veltītas treniņiem, jautājums, vai sekmīgi vēl piecas stundas var veltīt mācībām un vēl citām nodarbībām. Vecākiem ir jāsaprot, kad jebkas ko mēs mērķtiecīgi veicam, tas paņem mūsu enerģiju un laiku. Ir sastapta situācija, kad bērns iet trijos, pat četros sporta klubos vienlaicīgi un vienkārši atnākot uz treniņu viņš jau ir fiziski un psiholoģiski noguris kad kaut kas nepārtraukti ir jādara un kādam jāklausa.” (A.Ābele)
„Izvēloties bērnu ikdienas plānu nepieciešams rast komprosius un apzināties, ka visu bērns veikt nevarēs” (A.Ābele)
Mūsdienu straujajā ikdienas ritējumā, kad vecāki ir aizņemti darbos, tiek meklēti risinājumi, lai aizpildītu bērna noslogotības laiku līdz brīdim, kad vecāki beidz darbu un visi var doties mājās. Nereti vadoties pēc šāda kritērija vecāki atrod alternatīvu, kas ir tuvākā mājām, vieglāk pieejamā, nevis tā, kurā bērns pilnvērtīgāk attīstīsies un ir drošāka viņa personības izaugsmei. Šādos gadījumos vecāks pilda tikai finansiālā atbalsta funkciju, nemaz nezinot, kā bērnam iet konkrētā nodarbībā, neesot klāt un neatbalstot ar savu klātbūtni. Vadoties pēc šāda principa, lielākoties nekas pozitīvs bērna fiziskajā un psiholoģiskajā attīstībā nav sagaidāms. Bērnam ir nepieciešama vecāku uzmanība, atbalsts un rūpes.
Lai izvairītos no situācijas, kura aprakstīta iepriekšējā apakšnodaļā, daļa no sabiedrības, turīgākās ģimenes, ikdienā var atļauties algot bērnu aukli, kuras vienīgais pienākums ir nodrošināt bērna vajadzības un pienākumu izpildi līdz mājās ierodas vecāki. Šāda veida pieeja ģimenes locekļu, bērnu, attīstībai ir atbalstāma, bet diemžēl, ne visas ģimenes šādu lietu var atļauties. Bet runājot par ģimenēm, kuras aukli ir izvēlējušās kā risinājumu, lai bērns attīstītos un būtu pieskatīts, visbiežāk vēlas bērnam tikai to labāko, tādēļ arī sporta aktivitātes tam ir atrastas piemērotākās.
Bet šajā situācijā dažkārt mēdz būt viens mīnuss- šāda tipa ģimenēm der atcerēties, ka aukle ir tikai algotnis un nav ģimenes loceklis. Bērnam ir svarīgi, ka tieši ģimenes locekļi, vecāki, viņu atbalsta un vēro sportojot. Tādēļ būtu vēlams, ka pie mazākās iespējas, kad vecākiem atbrīvojas laiks no ikdienas darbiem, vecāki apmeklētu bērna sporta nodarbības un spēles.
Gadījumos, kad sākotnēji bērnam neapzinoties viņš ir ievirzīts sportā, vecāku nepiepildīto sapņu dēļ, bieži pienāk brīdis, kad bērnam šī vecāku neatlaidība, uzspiestība kļūst par daudz, visbiežāk tas rezultējas ar to, ka beigās sportam tiek pielikts punkts.
„Ja tas ir uzspiestās darbības veids, tad pilnveidojoties pašapziņai, būs kāds moments, parasti tas ir sākot no piecpadsmit gadu vecuma, kad jaunieši atrod varas ietekmes momentus pār saviem vecākiem pasakot, ka es vairs darboties negribu, ja tu vēlies, ej dari pats. Līdz ar to parādās problēma, tajā brīdī, kamēr vecākam realizējot savas idejas un savus mērķus savos bērnos, kamēr vecākiem ir vara, to visu var izdarīt. Bet kad personības izaugsmes rezultātā varas samēri mainās, tad jau dominē šis pusaudzis un jaunietis ar savu dzīves pozīciju.” (A.Ābele)
Vecākiem ir jācenšas atrast to robežu, lai atbalsts nekļūtu par pārlieku uzspiestību un slogu uz atvases pleciem. Lai bērnam, pusaudzim vienmēr būtu sajūta, ka šī ir mana lieta, kuru izvēlējos un vēlos ar to nodarboties arī turpmāk. „Vecāka mērķi var būt arī bērna mērķi, bet ļoti bieži bērnam ir savi mērķi un vecākam savi un ja viņi iet konfrontējošā virzienā, tad diemžēl, bet konflikts tur nevar izbēgt.” (A.Ābele)
Vecākiem pirms bērna sūtīšanas sportiskajās gaitās ir jāatbild uz jautājumu- ko mēs vēlamies? Personības attīstību, jeb medaļu spozmi?
„Ja tā ir personības attīstība, tad ir jāorientējas uz bērna spējām, bērna dotībām. Uz tieši konkrētā bērna atbilstošo psiholoģisko tipu. Tas parādīsies komunikācijā, tas parādīsies darba spējās. Un jāsaprot ko tieši ar konkrēto darbību bērnu attīstībai mēs gribētu dot.” (A.Ābele). Izvēloties personības attīstības ceļu, vecākiem ir jāveicina bērnam veselīga, atbalstoša vide, bez konkrētu sportisku mērķu nospraušanas.
„Ja tas ir virzīts uz rezultātiem un sasniegumiem, tad protams visas šīs personības kvalitātes paliek otrajā plānā, jo galvenais ir iegūt medaļas. Šeit jau varētu teikt, ka pārsvarā tas nebūs pozitīvi bērnam, ja vien pats bērns arī nebūs ar tādu pozitīvu attieksmi un tādu vēlmi darboties sportā, kad būtībā tas viņu aizdedzina.” (A.Ābele)
Vecākiem vajadzētu atcerēties, ka bērns agrīnā vecumā vēl nezinās ko viņš vēlas sasniegt no sporta, tādēļ vecāku loma būtu bērnam piedāvāt pēc iespējas vispusīgāku un psiholoģiski drošāku vidi, kurā nodarboties ar sportu, rotaļām. Bērns tikai tuvojoties pusaudžu gadiem apzinās ko tiešām viņš vēlētos no sporta. Atstāt to hobija līmenim vai tiekties pēc augstākajiem mērķiem.
Jebkurā gadījumā, ja vecāki bērnam agrīnajos gados būs nodrošinājuši vispusīgu sportisko vidi, kurā bērns ir skrējis, lecis, vingrojis, peldējis, tas kalpos kā labs atspēriena punkts laikam, kad bērns būs izlēmis kuru ceļu iet tālāk- attīstīt personību vai tiekties pēc medaļu spozmes!
Nākamā raksta daļa būs nākamnedēļ.