Otrā daļa no LEEVON vadītāja un vecākā trenera Māra Landmaņa rakstu sērijas par tēmu “Vecāku loma jauno futbolistu attīstībā”.

PUSAUDZIS FUTBOLĀ

„Runājot par trešo apmācības posmu, kas sākas no 13. gadu vecuma līdz 18. gadu vecumam. Šajā vecuma posmā pakāpeniski nonākam līdz brīdim kad sportiskais rezultāts ir būtisks. Kad futbolistam 13 gados izejot uz lielā laukuma sākas pirmais posms kas ir būtiski, tas ir posms kad trenerim un vecākiem ir jābūt ļoti pacietīgiem, jo ļoti bieži ir situācijas, kad komanda un spēlētāji, kas sevi ļoti labi bija apliecinājuši mazajā futbolā, jeb futbolā 8 pret 8, pāriet uz lielo laukumu un piedzīvo zināmu kritumu. Nevajag par to satraukties, jo ļoti bieži tas ir saistīts ar adaptēšanās spēju pielāgoties lielākiem izmēriem, plašākam laukumam, citādiem uzdevumiem.” (D.Kazakevičs)

Traumatisms

Vecākiem svarīgi būtu zināt sporta un ķermeņa nianses, lai uzraudzītu un samazinātu bērnu traumatismu, nodarbojoties ar sportu. Futbolā visbiežāk sastopamas tādas traumas kā- sastiepumi, sasitumi, retāk lūzumi. Vecākiem svarīgi ir bērnam iemācīt jau no bērnības, ka svarīgi pirms nodarbībām ir iesildīties un pēc sporta nodarbībām atsildīties, lai veidotu sporta kultūras rutīnu, kura bērnam vēlākos gados jau būs pašsaprotama.

„Jāņem vērā ir bērna vecums, augšanas īpatnības, jāzin tas, ka ir straujie augšas periodi. Pirmais ir bērniem no 7-9 gadu vecumam. Otrais pubertātes vecumā, zēniem (13-17 gadu vecumam) un meitenēm (12-15 gadu vecumam). Šajos periodos biežāk novēro traumas, biežāk var rasties stājas traucējumi. Šajā laikā vajadzētu pievērst uzmanību bērnu īpanībām un līdz ar to nevajag pārāk lielas un neadekvātas slodzes. Ja ir straujš augšanas periods, tad vajadzētu samazināt gan treniņu intensitāti gan apjomu.” (N.Sakauska)

„Ļoti būtiska lieta šajā vecumā no 13 gadu vecuma, pubertātes posmā, izskaidrot pusaudzim kas notiek ar viņa organismu un kas notiek ar viņa ķermeni. Iespējams, ka pats labākais futbolists pēkšņi vairs nav tik veikls un nav vairs tik tehnisks, jo ir notikusi strauja augšana, kā rezultātā koordinācijas procesi ir tikuši traucēti. Šeit ir ļoti būtiski pašam pusaudzim personīgi izprast šo procesu, lai neradītu kādu psiholoģisko diskomfortu” (D.Kazakevičs)

Vecākiem būtu nepieciešams sekot līdzi bērna augšanai un slodzēm ikdienā, lai mazinātu dažādus traumu riskus. Ja sporta organizācija nenodrošina sporta ārsta apmeklējumu vismaz reizi gadā, tad būtu vēlams, ka vecāki savam bērnam šādu iespēju sarūpētu. Papildus sporta ārstam, būtu ieteicams apmeklēt arī fizioterapeitu, kas apskatot ķermeni varētu laicīgi izlabot un uzlabot ķermeņa stāvokli mazinot traumu risku.

Individuālais darbs

Sasniedzot brīdi, kad bērns pats ir apzinīgā vecumā un saprot, ko vēlētos sasniegt savā dzīvē. Vai futbols ir viņa aicinājums un cik daudz viņš ir gatavs ziedot, lai sasniegtu savus sportiskos mērķus. Ja pusaudzis tiešām vēlas un vecākam ir iespējas atbalstīt bērna ieceres, tad individuālais treniņu darbs papildus komandas treniņiem ir atslēga uz vēlākiem panākumiem futbolā. Bet pirms noslogot bērnu vēl individuālos treniņos vecākiem vajadzētu konsultēties  ar komandas treneri, jo iespējams, ka slodze šim bērnam beigās var sanākt par lielu, kas var palielināt traumatismu.

„Pusaudža noslogošana spēlējot pie vairākām vecuma grupām nav tik labi kā to aizstājot ar individuālo darbu un papildus uzdevumiem spēlējot pie sava vecuma.” (D.Kazakevičs)

Pusaudža uzturs

Bērnam esot vēl mazam, kad to uz treniņiem veda aukle, vai vecāki, ar uzturu problēmām nevajadzētu būt. Bet bērnam sasniedzot pusaudža vecumu tas kļūst patstāvīgāks, ikdienas gaitās dodoties pats. Nereti vecāku iesaiste šajā posmā ir palikusi tikai kā finansiālais atbalsts. Pieaugušajiem neuzraugot pusaudzi bieži vien nepamanīts paliek fakts par viņa ikdienas uzturu, ko pusaudzis ēd laikā, kad ir ārpus mājām.

Vecākiem bērns šim posmam būtu jāsāk gatavot laicīgi, bērnam to neapzinoties, radot priekšzīmi un runājot par konkrētām lietām kuras sportisti lieto ikdienā un par lietām kuras lietojot par sportistu kļūt nevar.

„Svarīgi ko bērni ēd ikdienā un ikdienā ir vajadzīgs veselīgs uzturs, kuru vecākiem ir jāpalīdz sagādāt. Mazie bērni pieradīs ēst veselīgu uzturu un sapratīs ka tas ir ļoti garšīgs un tad arī nebūs problēmu pusaudžu gados viņiem pašiem izvēlēties sev labu un sportistiem piemērotu uzturu.” (I.M.Rubana)

„Pirms un pēc treniņa vienmēr ir jāpadzerās, vēlams negāzētu ūdeni. Bet enerģijas dzērieni pusaudžiem nav piemēroti, tāpat kola un ledustēja, kafija nav domāta bērniem un pusaudžiem. Ar ātrajām uzkodām- čipšiem, frī kartupeļiem, burgeriem, var saņemt daudz kaloriju, bet tas nenozīmē, ka ķermenis saņem daudz enerģijas. Šīs kalorijas tiek tērētas, lai sagramotu šo trekno ēdienu un tas pārpalikums, kas paliek darbam un augšanai, attīstībai tas ir visai mazs, tāpēc labāk ir ēst tīru un veselīgu pārtiku, kur maz enerģijas ir jātērē tā sagramošanai.” (I.M.Rubana).

Ceļā uz pieaugušo futbolu

„13, 14, 15, gadu vecumā sākas taktiskā apmācība, kurā ir grupveida taktika un ir komandas taktika. Šajā vecumā tas ir kā meklēšanas laiks, kad katram spēlētājam var būt pat trīs pozīcijas, lai ar laiku tiktu skaidrībā kura ir tā pozīcija, kura vislabāk der konkrētam spēlētājam. Šajā posmā ļoti būtiski ir iedot spēlētājam pēc iespējas plašāku taktisko zināšanu bāzi, lai spēlētājs jau no 13 gadu vecuma nav piesiets kādai konkrētai pozīcijai.”(D.Kazakevičs)

„Pubertātes vecumā ir jābūt ļoti uzmanīgiem ar spēlētāju pārvirzīšanu spēlēšanai uz vecāku vecumu, balstoties uz viņa fiziskajām īpašībām, vai uz viņa fizisko attīstību, jo ļoti bieži ir situācijas, kad spēlētājs ļoti ātri izaug un varbūt pēc savas meistarības un fiziskās attīstības ir gatavs spēlēt nākamajā līmenī, bet ar to ir jābūt ļoti uzmanīgiem, jo ļoti bieži pats organisms nav tik ļoti attīstījies, lai izturētu ikdienas treniņu slodzes, proti, 15 gadīgam puisim izturēt slodzes pie vecākiem puišiem.” (D.Kazakevičs)

„Noslēdzoties pubertātes vecumam klāt nāk specifiskas spēka attīstības darbības,  sākas treniņi trenežieru zālē.”(D.Kazakevičs)

Šajā vecuma posmā no 13 gadu vecuma vecākiem būtu jāieņem vairāk kā atbalstītāja, novērotāja statuss, sekojot visiem procesiem, vai pusaudzis neko nesasteidz un ievēro dabisko ritējumu. Bieži vien pusaudzim 14, 15 gadu vecumā šķiet, ka viņš jau ir pieaugušais un pats uz savu galvu sāk apmeklēt dažādas trenežieru vietas, neapzinoties, ka neprofesionāla darbība tur var radīt veselības problēmas un pārvilkt pāri svītru futbola gaitām. Tādēļ vecākiem ir ļoti būtiski biežāk apvaicāties kā ir gājis, ko darīja un censties apmeklēt atvases spēles dodot morālu un fizisku atbalstu.

Pusaudzim sasniedzot 16-18 gadu vecumu, spēlēs jau sāk izmantot savas spēcīgākās īpašības, pielāgojas pretiniekam, cenšas sasniegt pozitīvo sportisko rezultātu cenšoties uzvarot katrā spēlē. Arī šajā vecumā vecākam ir jābūt kā lielākajam atbalstītājam neatkarīgi no sekmēm treniņos un spēlēs.

„Atcerieties, ka vecāks vienmēr ir tas cilvēks kuram ir jābūt balstam un atbalstam katrā situācijā,grūtā situācijā priekš spēlētāja, vecākam ir jābūt tam, uz kuru vienmēr var paļauties. Citreiz varbūt trenera kritikas rezultātā viņam zūd pārliecība par saviem spēkiem, tādēļ viņam blakus noteikti ir vajadzīgi cilvēki, kas var palīdzēt atgriezt šo pārliecību par saviem spēkiem. Vecāks tas ir ļoti būtisks posms jaunā futbolista attīstībā un pareizas, savlaicīgas darbības ļoti bieži var būt noteicošās īpaši no 14-16 gadiem, lai šis te jaunais futbolists turpinātu savu izaugsmi un sasniegtu savu mērķus un sapņus kurus pats sev ir izvirzījis.” (D.Kazakevičs)

SECINĀJUMI

Vecāku loma jauno futbolistu attīstībā ir daudz nozīmīgāka kā tā varēja šķist sākumā. Vecāku iesaiste jau sākas no brīža, kad bērns vēl ir pavisam mazs un tam ir jāizvēlās piemērotākā vieta sportisko gaitu uzsākšanai. Bet, lai to izdarītu, vecākiem ir jābūt kompetentiem bērnu audzināšanas un izglītošanas jomā. Vecākiem ir jābūt zinošiem kas katrā vecumā bērnam ir nepieciešams un ir piemērotākais, lai viņš turpinātu savu attīstību veselīgā vidē.

Vecākam ir jāatrod balanss starp iesaistīšanos bērna sportisko,futbola gaitu atblastīšanā un izvairīšanos no pārlieku lielas ieinteresētības, kas bērnā var radīt tādu kā uzspiestības sajūtu un nepatiku pret futbolu.

Vecāks nedrīkst paļauties tikai uz to, ka viņa bērnu izglītos ārpus mājām, bet ir vērts atcerēties, ka bērna lielākais paraugs ir tieši vecāki, tādēļ ir ļoti svarīgi, ka ģimenē tiek radīts pareizs priekštats par uzturu un vērtībām, kuras saglabāsies uz atvases atlikušo mūžu.

Vecākam ir jābūt gandarītam, kad bērns uz futbolu dodas ar patiku un jābūt atbalstošam, ja rodas kādas neveiksmes. Vecāki nedrīkst prasīt no bērna rezultātu, nedrīkst nosodīt neveiksmes, bet tikai izcelt pozitīvo, kas vēl vairāk pastiprina bērna mīlestību pret futbolu un veicina sajūtu, kurā vecāki bērnu novērtē un lepojas ar viņu.

Ja tomēr bērns pusaudža gados saprot, ka futbols nav viņa dzīves aicinājums, vecākiem jābūt atbalstošiem un jāmēģina atrast cita sportiska alternatīva, lai pusaudzis turpinātu nodarboties ar sportu.

Gadījumā, ja pusaudzis ir sapratis, ka futbols ir tas ar ko viņš vēlētos saistīt savu nākotni, vecākiem ir jāapzinās, ka viņu loma ir viena no noteicošajām. Vecākiem ir jābūt vistiprākajam atbalstam, jo var gadīties krīzes situācijas, kurās pusaudzis pats ar saviem spēkiem cauri tikt nevar.

Šīs visas lietas zin tikai retā ģimene Latvijā, kuru atvase nodarbojas ar sportu, tādēļ, manuprāt, Latvijas Futbola federācijai sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju būtu jānodrošina alternatīva kā izglītot visu Latvijas sabiedrību, lai par šīm niansēm zinātu katra Latvijā dzīvojošā ģimene.

PATEICĪBAS

Vislielāko paldies vēlētos teikt četriem savu nozaru profesionāļiem: psiholoģijas profesorei Agitai Ābelei, Valsts sporta medicīnas centra ārstei Norai Sakauskai, bioloģijas profesorei Intai Mārai Rubanai un Latvijas Futbola federācijas sporta direktoram Dainim Kazakevičam, kuri neatteica manam aicinājumam uz video interviju vecāku vispārizglītojošo materiālu veidošanai.

Iesaki arī citiem!